Par Ēdoles vēsturi


889f89_8bf75a30c8aa6a08f1d6f13dc8152390.jpg_512
Ēdole ir apdzīvota vieta Kuldīgas novada Ēdoles pagastā(20 km no Kuldīgas, 9 km no Alsungas) ir sena apdzīvota vieta, kuras nosaukums Edualia minēts jau Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem.

Pirmo reizi Ēdoles vārds rakstiskajās liecībās minēts 13. gadsimtā. 1230. gadā pieminēta kā kuršu valdnieka Lamekina valsts sastāvdaļa Edualia. Pēc 1253. gada 4. aprīļa līguma, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs, Ēdole bija tajā Ventavas zemes daļā, ko saņēma Kurzemes bīskapija. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie 14. gadsimtā celtās Ēdoles pils (Edwahlen). 1932. gadā Ēdolei piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss.

1253. gadā Ēdoles zemes piešķirtas Kurzemes bīskapiem un tās īpašumā palika līdz 16.gadsimta vidum. Nav dokumentāra pierādījuma pils celtniecības laikam, visdrīzāk celta 14.gadsimta pirmajā trešdaļā. Tūristu ceļvežos bieži minētajiem celtniecības gadiem 13.gadsimta beigu daļā nav dokumentāra pamatojuma[2].

Līdz ar Livonijas konfederācijas sabrukumu Ēdoles muižu 1561.gadā savā īpašumā ieguva bijušais Kurzemes bīskapijas doma prāvests Ulrihs fon Bērs. Bēru dzimtai pils un muiža piederēja līdz 20.gadsimta sākumam. Visdrīzāk, 16.gadsimta otrajā pusē pils tika pārbūvēta, to nocietinot, tika izbūvēts apaļais tornis[2]. Pils laika gaitā vairākkārt tikusi postīta taču aizvien tikusi atjaunota. 17.gadsimta otrajā pusē zaudēja savu militāro nozīmi un pakāpeniski pārtapa par reprezentatīvu Ēdoles muižas kungu namu[3]. Šajā laikā tika būvētas jaunas piebūves pils viduslaiku mūru ārpusē.

Barona Ādolfa Vernera fon Bēra laikā, 1835. – 1840.gados tika veikta pils pārbūve, nojaucot daļu no piebūvēm un pārveidojot pils fasādes neogotiskā stilā. Šī ir viena no agrīnākajām neogotiskā stila pārbūvēm mūsdienu Latvijas teritorijā un saistāma ar to, ka Ādolfs Verners fon Bērs bija britu kultūras entuziasts un pārņēma arī Britu impērijā modē nākušo jauno arhitektūras stilu[4]. Ap pili šajā laikā tika ainavu parks, kas vēl vairāk uzsvēra pils reprezentatīvo, aristokrātisko garu.

1847. un 1848. gadā Ēdolē par rakstvedi strādāja vēlākais jaunlatviešu kustības līderis, izcilais Krievijas un Baltijas jūrniecības darbinieks Krišjānis Valdemārs (1825-1891). Lai popularizētu aktuālas sabiedriskās un tautsaimnieciskās idejas, viņš Ēdolē nodibināja t.s. Jūras izsmelšanas biedrību, kurā apvienojās vietējās jaunatnes aktīvākā daļa. Sapulces “jūras izsmēlēji” mēdza noturēt mākslīgi veidotajā romantiskajā saliņā – Ēdoles muižas dzirnavu dīķa vidū, kur tā redzama vēl joprojām. 1848. gadā K. Valdemārs Ēdolē nodibināja pirmo latviešu lauku bibliotēku. Tā atradās vietējā mācītāja, latviešu folkloras vācēja Kārļa Gotlība Šmita (1794-1875) “paspārnē” – Ēdoles baznīcas ģērbkambarī.

1905. gada nemieru laikā pili nodedzināja, bet jau 1906. gadā uzsāka atjaunošanās un pārbūves darbus, kas turpinājās vēl 1. pasaules kara laikā. Pārbūves laikā pils arhitektūra tika vienkāršota un pārveidota, šajā pārbūvē vārtu tornis ieguva astoņstūrainu augšdaļu.

Pēc 2. pasaules kara līdz 1980jiem gadiem pilī atradās Kuldīgas rajona invalīdu nams. 1981. – 1986. gadā G. Erdmaņa vadībā veikta pils uzmērīšana un izveidots restaurācijas projekts. 1980. gados pils vairākkārt mainīja īpašniekus līdz 1991. gadā kļuva par Ēdoles pagasta īpašumu. Kopš šī laika pils un tās apkaime pakāpeniski tiek sakopta, lai arī apjomīgi rekonstrukcijas darbi nav uzsākti.

Vēstures liecības


Pirmo reizi rakstos Ēdole (Edualia) minēta 1230. gadā, kad kuršu ķēniņš Lamekins bija spiests noslēgt līgumu ar pāvesta vicelegātu Ainas Balduinu par kristigās , ticības , ieviešanu un attiecīgo pienākumu uzņemšanos. Tātad 13. gadsimtā Ēdolē dzīvoja kurši.

Vairāk ziņu par kuršiem un līdz ar to arī par Ēdoli ir no 13.gadsimta, kad vācu ordenis iebruka Piebaltijas zemēs un tās iekaroja. Tad sākās ordeņa un Rīgas bīskapijas strīdi par iekaroto zemju sadalīšanu. Ēdole nonāca bīskapa varā un ietilpa Piltenes bīskapijā. Reizi pa reizei kurši centās sacelties, nokratīt iebrucēju varu, bet nesekmīgi.

Tad kā savas varas simbolu un atbalsta punktu pret nemierniekiem Piltenes bīskapi¬jas domkapituls Ēdolē uzcēla pili — cietoksni. Tā celta no 1264. līdz 1276. gadam. Celšanā bija jāpiedalās pa¬šiem ēdolniekiem. Kā stāsta, pilskalna uzbērumu viņi sa-nesuši ar murdiņam, maisiem un priekšautiem. Ne mazāk grūts darbs bija akmeņu sa¬gādāšana pils biezajiem pa¬matiem un mūriem.

1561. gadā (tas ierakstīts pils vēja rādītājā) Ēdolē sāka valdīt baronu Bēru dzimta. Ulrihs Bērs Ēdoles pili un Zlēku, Ugāles, Popes, Vārgaļu Un citas .muižas ieguva savā īpašumā, atteikdamies no Piltenes bīskapijas mantošanas tiesībām. Baronu Bēru dzimtas «paspārnē» ēdolnieki dzīvoja apmēram 360 gadu.

Bēri bijuši dažādi, un par Viņiem jaužu atmiņās saglabā¬jušies dažādi nostāsti. 1622. gadā Jobans Zigismunds ticī¬bas ienaida dēļ noslepkavoja savu tēvu Verneru Bēru un aizbēga uz ārzemēm. Lai izpirktu brāļa noziegumu, Jo- ,hans Didrihs uzcēlis tagadējo baznīcu (1647.) melnos toņos un nosaucis to par Grēku iz¬pirkšanas baznīcu.

Visspilgtāk ļaužu atmiņā palicis Ādolfs Verners Bērs, ko iesaukuši par «trako Bēru». Šī iesauka radusies no viņa nežēlīgās attieksmes pret zemniekiem. Parasti viņs jājis zirgā. Kad ieraudzījis kādu zemnieku, kas laikā nenorāvis cepuri un nepiekritis pie viņa stērbelēm tās skūpstīt, pacēlis viņu aiz apkakles un nežēlīgi pēris ar suņa pātagu.
Ēdolē un tās apkārtnē viņa valdīšanas laikā uzceltas daudzas ēkas: Mētru un Ēdoles spirtnīcas, magazīnas klēts, doktorāts, skolas nams, labības žāvētava, ūdens un tvaika dzirnavas, ķieģeļnīca un citas.

Pārbūvēta pils, aizsprostota Vankas upīte, lai celtu papīrā fabriku. Bērs sarausa lielu bagātību, bet zemniekiem klājās ļoti grūti. Viņiem bija jā¬piedalās visos šajos darbos. Daudzus jo daudzus zemnie¬kus izlika no mājām, un Bērs ‘tur ierīkoja savas muižas (Posta, Šarlotes, Mātru, Parūžu, Sluķu,. Lēpicas, Kāpu, Sembu un citas). Līdz dzimtbūšanas atcelšanai — 1817. gadam — zemnieki dzīvoja kā vergi.

Tāpat kā citiem novada ie-dzīvotājiem, ēdolniekiem bija jāpārdzīvo arī kara vētras. 1579. gadā Ēdolē iebruka po¬ļu karaspēks, bet pili tomēr» neieņēma. 1710. gadā zviedri no Kaķīšu ezera krasta ap-šaudīja Ēdoli. 1810. gadā laupīdams Ēdolei gāja cauri franču karaspēks. Pēc kariem yienmēr sekoja slimības. 1847. gadā no bada, holēras un mē-ja ļaudis miruši bariem.

Bijuši arī gadījumi, kad zemniekus palīdzējuši apspiest izkalpojušies pašu zemnieku izcelsmes ļaudis. Tā pirmais pagasta vecākais (19. gadsimta sākumā) Leišu Mār¬tiņš Ēdoles pagasta klaušiniekiem licis pagatavot briesmī- •go «maizes pātagu». Tās izskats šāds: «ap 3—4 pēdas gara, 1,5 collas uz kantīm. (platumā un biezumā), kāts — [2 pēdas garš ar misiņu apkalts ,un iegravētu vārdu «Leišu Mārtiņš», kāta galā prāvs riņķis pakāršanai pie sienas», šī pātaga redzēta Ēdoles pagasta ‘arhīva skapī vēl ap 1870. gadiem.

Visu pārestību un nežēlību rezultāts bija zemnieku ne¬mieri. Vislielākie tie bija no 1866. līdz 1869. gadam. Lai tos apspiestu, iecēla soģus, cēla karātavas Stumbru kalnā, uzstādīja kauna stabu pie «Abeļkroga». Arī pils pagrabi «viesmīlīgi» uzņēma dumpiniekus, tur bija bendes bluķis, pie mūriem piekaltas ķēdes un dzija aka.