Ēdoles Pils

Fakti par pili

Vankas upītes krastā, dziju nocietinājumu grāvju ielenkta, stāv Ēdoles viduslaiku pils – vienīgā no Kurzemes bīskapijas pilīm, kas vēl ir apdzīvota. Pils celta 1264.-1276. gadā. Sākotnēji tai bija divi paralēli dzīvojamie korpusi, kurus savienoja mūra sienas. Dienvidaustrumu sienas vidū atradās vārtu tornis. Pils pagalms tādējādi bija noslēgts un pats komplekss – drošs patvērums tās iemītniekiem. Pils laika gaitā pārbūvēta un paplašināta. Piemēram, 13.-14. gs. mijā pie ziemeļrietumu sienas piebūvēts jauns dzīvojamais korpuss, uz mākslīgas saliņas dzirnavu ezerā uzcelts mūra sargtornis, kas 18. gs. otrajā pusē pārveidots par koncertzāli. Sākumā pilij bija divi stāvi un ieroču galerija bēniņos. Dzīvojamās telpas atradās otrajā stāvā, un durvis uz tām bija no pagalma, uz ko pavērās arī plašāki logi. Ēdoles pilij līdzīga apjoma telpiskā uzbūve ir Traku pilij Lietuvā.

1561. gadā Kurzemes bīskaps Magnuss Ēdoli kopā ar citiem zemes īpašumiem uzdāvināja Ulriham fon Bēram, kuram tā piederēja līdz 1562. gadam. Nākamais īpašnieks bija Johans fon Bērs, kurš muižu nodeva tālāk 1613. gadā Verneram fon Bēram.
Domājams, 16. gs. beigās uzcelts apaļais tornis rietumu stūrī. Sākumā tam bijuši tikai četri stāvi, tāpat kā vārtu tornim. Torņa pirmo stāvu pārsedza kupolveida velve. Šaujamlūku vietas ceturtajā stāvā saskatāmas vēl šodien. Nedaudz vēlāk par apaļo torni celts otrs šāda rakstura četrstūrveida tornis pie ziemeļaustrumu fasādes. Tikai pēc 1905. gada pārmaiņām tā šaujamlūkas pārveidotas par plašām logailām. Jāsecina, ka 16. gs. pils bija izbūvēta par drošu, sava laika aizsardzības prasībām atbilstošu cietoksni. To veidoja konventa tipa būve ar trim torņiem un priekšpils nocietinājumiem. 1583. gadā pili nespēja ieņemt poļu karaspēks.

17. gs. otrajā pusē Ēdoles pils zaudēja savu nocietinājuma funkciju un kļuva par ērtu, reprezentatīvu muižas īpašnieka mājokli. Senais viduslaiku kodols tika papildināts ar dažāda lieluma un rakstura piebūvēm. Pils īpašnieks šajā laikā bija Hermanis Frīdrihs I fon Bērs, kurš to mantoja 1667. gadā no Ulriha fon Bēra. No 1683. gada līdz 1722. gadam muiža piederēja ci-tam Ulriham fon Bēram, bet pēc viņa, no 1722. gada – Frīdriham Gothardam fon Bēram. Pili 1795. gadā attēlojis J. K. Broce. Tai bijuši trīs stāvi un fasādes aizsegušas vairākas piebūves ar lieliem logiem.

Galvenā ieeja pilī veda no pagalma galerijas dienvidrietumu korpusa vidū. Šī korpusa piebūvēs atradās muižas īpašnieka kabinets, bibliotēka, vies-istaba, biljarda zāle un citas telpas. Otrajā stāvā atradās ēdamzāle un virtuve, kalpotāju telpas izvietotas ziemeļrietumu korpusā. 1838. gadā Ēdoles īpašu- Ēdoles viduslaiku pils mu mantoja Ernsts Ādolfs Verners fon Bērs. Viņš bija mācījies lauksaimniecību Austrumprūsijā, studējis mežsaimniecību Pomerānijā. Pēc muižas pārņemšanas jaunais saimnieks uzsāk plašu saimniecisku reorganizāciju. Tiek ierīkotas divas kokzāģētavas, ieviestas jaunas mājlopu šķirnes, pieņemti darbā zinīgi speciālisti.

E. A. V. fon Bērs bija angļu kultūras un dzīves stila atzinējs, bieži viesojās Londonā un Skotijā, iepazinās ar šīs zemes jaunākajiem mākslas dzīves strāvojumiem un saimnieciskajām novitātēm. Viņa personīgās intereses, erudīcija un materiālās iespējas acīmredzot arī noteica Ēdoles pils pārbūves stilistisko ievirzi, jo laika gaitā ēka bija kļuvusi nemoderna. Ar tās pārveidošanu 1835.-1841. gadā saistās viens no pirmajiem plašākiem mēģinājumiem apgūt neogotikas formas Latvijas muižu arhitektūrā, bet jauns ainavu parks kā fons paredzētajām pils veidola pārmaiņām tika izveidots jau 1834. gadā. O. E. Šmits savā grāmatā Album Balticum norāda, ka pils pārbūvēta pēc kāda Berlīnes arhitekta projekta.2 Citur minēts, ka projektēšanas darbiem uzaicināts kāds angļu arhitekts. Lai kā tas arī būtu, viduslaiku pils ieguva modernu Tjūdoru laika ēkas māksliniecisko tēlu. Pašā sākumā tika nojauktas vēlākās piebūves, lai atsegtu pils viduslaiku kodolu.
Pārbūves rezultātā, spriežot pēc mākslinieka V. Z. Stafenhāgena zīmējuma 1866. gadā darinātās gravīras, paaugstināts centrālais četrstūru tornis, pie apaļā rietumu (ģerboņa) torņa piebūvēts ziemas dārzs jeb oranžērija.

Pagalmā aiz ieejas torņa celta ēdamzāle, kuras apjomu balstīja masīvi pīlāri. Torni un mazos tornīšus noslēdza dzeguļi, jumtgales – kāpienveida zelmiņi. Pieskaņojoties tam, tika izveidots arī galvenās ieejas portāls ar tornīšiem. Pārmaiņas skārušas arī iekštelpas un pils tuvāko apkārtni. Ēka daļēji zaudēja savu noslēgto raksturu, tās apjoma atsevišķas daļas kļuva patstāvīgākas, ažūrākas. Centrālā torņa ievērojamā paaugstināšana pārvērta to par visas apjoma kompozīcijas vertikālo akcentu. Pils kļuva majestātiskāka, pievilcīgāka un lepnāka. Atbilstoši laikmeta garam tā varēja simbolizēt fon Bēru dzimtas aristokrātisko pagātni.

Nedaudz par šī laika pils neogotiskajiem interjeriem. Iespaidīga bijusi galvenā ieejas halle. Tās grīdu sedza šaha galdiņa veidā kārtotas melnas un baltas flīzes, bet griestus – krusta velves ar dekoratīvi izveidotām ribu atbalsta konsolēm. Nelielas durvis veda uz bibliotēku, citas – lielākas, ar go¬tiskiem kokgriezumiem – Baltajā zālē un torņa telpā. Hallei piekļāvās kāpņu telpa, atdalīta ar lielu smailloka arku. šo telpu joprojām silda grezna melnu podiņu krāsns, bet gleznas un medību trofejas pie sienas vairs neatradīsim. Kāpņu telpā atrodas kāpnes ar ozolkoka margām. Pretēja minētajām tumšos toņos ieturētajām telpām bijusi Baltā zāle, kuras sienas sedza klasicismam raksturīgā manierē izveidoti balti sienu paneļi ar zeltītām detaļām. Telpas centrā atradās centrālais galds, gar sienām krēsli, bet apgaismojumu deva liela lustra ar slīpēta stikla piekariem. Zāles grīdu sedza vairogveida parkets, kas saglabājies līdz mūsdienām. īpaši grezna bija ēdamzāle, kuru rotāja divi neogotiski kamīni un tumši ozolkoka paneļi – kāda Kuldīgas meista¬ra darbs. Virs kamīniem atradās Bēru dzimtas piederīgo portreti dekoratīvā ierāmējumā. Sienas klāja gobelēni, kas padarīja šo telpu vēl krāšņāku. Tel¬pas stūrī atradās arī krāsns. Maltītes baudītāju ērtības nodrošināja centrālais galds ar ēdamistabas krēsliem, bet pie kamīna uguns liesmu fascinējošo mieru varēja baudīt, ieslīgstot dziļajos tapsētajos atpūtas krēslos. Telpā atradās vairākas t.s. bumbu lustras, kādas izmantoja 17.-18. gs. gan laicīgajos, gan baznīcu interjeros, kamīna dzegu un kumodes greznoja svečturi. Lēzenas krusta velves pārsedza Sarkano jeb Kamīna istabu. Kamīna abās pusēs pie sienas atradās portreti, bet telpā – garnitūras galds ar krēsliem. Velvēm būtībā bija dekoratīva nozīme, jo tās darinātas no koka un apmestas.

Ēdoles pils telpas greznoja E. Ā. V. fon Bēra Francijā un Vācijā iegādātās porcelāna kolekcijas, pirmajā stāvā atradusies Baltijas gleznotāju darbu galerija, bet par saimnieka plašajiem sakariem liecināja korespondence, cita vidū arī sarakste ar svaini, Tērbatas universitātes kuratoru grāfu Aleksandru Kaizerlingu (E. Ā. V. fon Bērs bija precējies ar grāfieni Evelīnu Kaizerlingu).
Pārbūves Ēdoles pilī turpinājās arī vēlāk. Piemēram, 19. gs. 60. gados nojaukta kāda liela noliktava, kura atradusies pretim pils ziemeļaustrumu stūrim un pie kuras no upes puses varēja piestāt laivas. Ļoti iespējams, ka šī būve varēja būt t.s. ūdensvārti.

1905. gadā Ēdoles pils nodedzināta, šajā laikā tā piederēja E. Ā. V. fon Bēra jaunākajam dēlam Aleksandram Vilhelmam fon Bēram (1847-1910), jo vecākais dēls bija traģiski gājis bojā Minhenē. A. V. fon Bērs, tāpat kā tēvs, bija daudz ceļojis, ieņēma Lauksaimniecības biedrības prezidenta amatu, bija Krievijas valsts padomnieks, vairākkārt ticis ievēlēts par landtāga prezidentu. Viņš turpināja tēva uzsāktās saimnieciskās aktivitātes, no kurām daļa peļ¬ņas bija jāatvēl pils atjaunošanai. No viduslaiku celtniecības perioda saglabājās tikai pirmā stāva un torņa velves. Atjaunošanas darbi sākās 1906. gadā un turpinājās līdz 1911. gadam. Tos nobeidza A. V. fon Bēra brāļa dēls Aleksandrs. Pārmaiņu rezultātā zuda ārējais neogotiskais raksturs. Saimniecības pagalma izveidošana, fasāžu pārveidošana un apkārtnes labiekārtošana turpinājās līdz 1916. gadam. Mainīts tika pils plānojums – galvenokārt pils dienvidrietumu korpusā. No jauna tika pasūtītas arī durvis, logi, logu iekšējie slēģi un citi galdniecības izstrādājumi. Tie ir mākslinieciski augstvērtīgi, tāpat kā iepriekš – gotiskās formās, papildināti ar grezniem metālkalumiem un vairākumā gadījumu – pieskaņoti sākotnējai telpu stilistikai. Atjaunošanas darbi noslēdzās saimniecības pagalmā, kura neapbūvētās malas beidzās ar mūra sienu un nelielu torni, kas nosaukts Aleksandra vārdā. Arī pils ārējais izskats mainījās. Vārtu torņa augšējā stāva vietā, kuru greznoja dzeguļi/ izveidoja astoņstūru teltsveida jumtu un atklātu skatu galeriju. Tā nodega Ēdoles pils.
20. gs. 60. gados, bet tagad ir atjaunota. Ēkas zelmiņos tika likvidēti arī agrākie Stafenhāgena šaurie logi ar smailloka arkām, apaļajam tornim aizmūrētas dzeguļu f™gs *60 gadi atstarpes un uzcelts konusveida jumts. Interesanti piebilst, ka 1913. gadā notikusi ēkas izpēte. Tās laikā atrasti trīsstāvu pagrabi un apakšzemes eja.

Ja sākotnējo pirmo stāvu dēvē par pagrabu, tad iznāk, ka pilij tiešām bijuši divi pagraba stāvi, taču pārējie apgalvojumi pieder pie teikām un leģendām.

Ēdoles pils pārbūves projekts publicēts jau minētajā grāmatā Edzvahlen und die Behrsche Ecke in Kurland. Domājams, ka tas ir arhitekta Vilhelma Neimaņa darbs. Taču atsevišķas nepārdomātas pārmaiņas – ziemas dārza neatjaunošana, akmens tilta nojaukšana pāri nocietinājuma grāvim – negribētos piedēvēt šim erudītajam pieminekļu pazinējam un restauratoram.

No pils torņa paveras skaists skats uz Tempļa kalnu, dzirnavu dīķi un tā saliņu, dzirnavām, parku, Vankas upes senleju un plašo muižas saimniecisko kompleksu. Minētajā saliņā pazīstamā sabiedriskā darbinieka Krišjāņa Valdemāra ierosmē pulcējās t.s. Jūras izsmelšanas biedrības biedri, bet Tempļa kalnā, kas saukts arī par Stumbrkalnu, atrodas muižas īpašnieku kapi ar kapliču (ap 1820. gadu). Netālu no pils atrodas Ēdoles luterāņu baznīca (1648). Neapmestā ķieģeļu mūra ēka ir savdabīgs viduslaiku būvtra- dīciju paraugs. Par to liecina arī smailloka profilētu ķieģeļu portāls. Mākslinieciski izteiksmīgs ir iekštelpu izveidojums. Vienjoma telpas griestu koka pārsegums veidots kā trīsjomu velvējums ar 15 travejām. Kancele un altāris ir nozīmīgi 17. gs. vidus ar manierisma mākslu saistīti pieminekļi. Ērģeļu luktas un prospekts ir no 18. gs. otrās puses. Netālu no baznīcas atrodas mācītājmuiža, kuras apbūve daļēji saglabājusies līdz mūsdienām. Visas 19. gs. otrās puses cilvēka uztverei pievilcīgākās vietas attēlotas ap 1880. gadu tapušajā vara grebumu miniatūru sakopojumā, un tās ir baznīca, pils, kapliča Tempļa kalnā, medību nams, dižozols parkā, parka tiltiņš, oranžērija ar ģerboņa torni un pastorāts.
Interesanta telpa Ēdoles pilī ir t.s. Sarkanā zāle. Tās nenomazgājamais asins traips aprakstīts vairākos izdevumos, kas veltīti novada vēsturei, bet notikumus dokumentāli izskaidrojis G. Erdmanis savā grāmatā Kurzemes viduslaiku pilis .

Vēsture

Ēdolē ir vienīgā Kurzemes bīskapijas celtā pils, kura vēl ir apdzīvojama. Pils celta 1264.gadā. Sākumā tā bija Kurzemes bīskapa pils, bet 1561.gadā to nopirka Ulrihs fon Bērs no Hannoveres. Pils atrodas augstā Vankas upītes krastā pašā stāvās nogāzes malā. Stāvais krasts un vēlāk uzpludinātā upīte pili aizsargājusi no vienas puses, tāpēc no pārējām trim pusēm pili norobežojuši gari un dziļi nocietinājuma grāvji, kuri veidojuši regulāru taisnstūri ar 66 un 15 m garām malām. No kādreizējām priekšpils nocietinājumiem gan nekas nav saglabājies, bet pati pils ilgajā pastāvēšanas laikā, kaut vairākkārt cietusi karos un ugunsgrēkos, tomēr allaž atkal atjaunota un pārbūvēta. Pašreizējo izskatu pils visumā ieguva tikai 19. gadsimta 30. gados, kad atbilstoši tā laika gaumei tai tika izveidotas neogotiskas fasādes. Vienlaikus pils pagalmā vārtiem priekšā uzcēla piebūvi, ko balsta smagas akmens kolonnas un velves, kuras patiesībā ir tikai dekoratīvas, jo ir veidotas no koka un apmestas. Tas viss kopumā pili padara mums tik ierasti senatnīgu.
Tomēr zinātājs pils būvķermenī var saskatīt daudzas sākotnējās pils daļas, kuras saglabājušas pirmatnējo veidolu vai vēlākajās pārbūvēs ir tikai nedaudz pārveidotas.

Ēdoles pils veidota kā slēgta četrstūra veida būve ar iekšējo pagalmu. Kaut arī daudzreiz pārbūvēta, tā labi saglabājusi noslēgto viduslaiku raksturu – biezas sienas, dubultpagrabs, velvēts pārsegums, krusta aile. Vispirms uzbūvēts pils ZA korpuss ar Vapeņtorni D stūrī. 16.gs. uzcelti R un D korpusi un apaļš aizsardzības vai Aleksandra tornis.

Pilij vispār ir bijuši četri torņi:
1.Vapeņu tornis, uz tā ir ģerbonis.
2.Vārtu tornis ar skatlaukumu.
3.Aleksandra tornis.
4.Tornis, kurš zaudējis savu nozīmi.

Sākumā pilij bijuši tikai divi stāvi un ieroču galerija bēniņos. Visas dzīvojamās telpas atradušās otrajā stāvā. Aizsardzības apsvērumu dēļ durvis un logi galvenokārt bijuši vērsti uz pagalmu, un, lai iekļūtu otrā stāva telpās, visapkārt pagalmam otrā stāva līmenī stiepusies atklāta galerija, uz kuru no pagalma vedušas kāpnes.

Ārsienās nelieli lodziņi bijuši tikai otrā stāva telpām, tāpēc vislabāk izgaismotās un izsauļotās telpas atradušās vispirms uzbūvētajā ZA korpusā, kas tolaik, domājams, galvenokārt izmantots dzīvojamām istabām. Pašreiz vairums dzīvojamo telpu atrodas DR korpusā, kaut gan tās tur iekārtotas daudz vēlāk, kad pils jau bija zaudējusi nocietinājumu būves nozīmi un ārsienā varēja izlauzt plašus logus.
Pils galvenā dominante bija vārtu tornis, kuram sākumā bijuši vismaz četri stāvi. Tas izmantots apkārtnes novērošanai un uzbrukuma gadījumā pils aizstāvjiem noderējis par pēdējo patvēruma vietu. Par to liecina kāda sena durvju aila pret pagalmu vērstās torņa sienas ceturtajā stāvā. Kādreiz uz to no tornim blakusesošās nocietinājumu sienas ieroču galerijas vedušas atklātas kāpnes. Torņa sienā veidotā aila ir slīpa, lai pils aizstāvjus, ja uzbrucēji jau būtu ielauzušies pils pagalmā, caur durvīm nevarētu trāpīt tiešā tēmējumā. Tagad šo durvju aiļu var redzēt no vēlāk pagalmā uzceltās ēdamistabas bēniņiem.
Šāda pils ar diviem paralēliem dzīvojamiem korpusiem un vārtu torni korpusus savienojošā nocietinājumu sienā atbilst tolaik izplatītam piļu tipam. Piemēram, tieši tāda bijusi Lietuvas lielkņaza pils tās kādreizējā galvaspilsētā Trakos.

Par to, kā Ēdoles pils izskatījusies sākumā, šodien vislabāk varam spriest pēc Traku pils Lietuvā, kura tagad restaurēta. Protams, Ēdoles pils bijusi vienkāršāka nekā Lietuvas lielkņaza pils. Piemēram, Ēdolē telpām nav bijuši velvēti griesti. Tomēr plānā Ēdole ir pat nedaudz lielāka par Traku pili.

Līdz mūsdienām vismazāk pārveidots pils pirmais stāvs, kuru tagad dēvē par pagrabu. Pret pagalmu vērstajās ārsienās saglabājušās gandrīz visas sākotnējās šaurās durvju ailas ar segmentveida pārsedzēm un vairākas nelielas logu ailas. No vecajām durvju ailām, kuras otrajā stāvā veda uz pagalma pusē esošo galeriju, saglabājušās tikai divas, pa vienai ZA un ZR korpusā. Pārējās durvis un lielie logi ārsienās izlauzti daudz vēlāk, kad pils jau bija zaudējusi nocietinājumu nozīmi.

Sākotnējais mūrējums visaugstāk, proti, līdz ceturtajam stāvam, saglabājies vārtu tornim, tomēr kādreizējo šaujamlūku vietā tagad ir izlauzti plaši logi un durvis. Sākotnējās šķērssienas saglabājušās tikai ZA korpusā. Tās tikai tūlīt nav pamanāmas, jo kādreizējās lielās telpas vēlāk ar jaunām šķērssienām sadalītas mazākās.

Pagrabs ir tikai zem ZA korpusa. Sākumā tam, tāpat kā pils augšējiem stāviem, bijis koka pārsegums, bet pašreizējā velve un ķieģeļu klons izbūvēti 16. -17. gadsimtā.

Pašreizējie pils stāvu augstumi visumā atbilst to sākotnējiem augstumiem, jo atbilstoši stāviem mainās arī ārsienu biezums.

16.gs. pils bijusi aizsargāta atbilstoši visām tā laika ugunsieroču lietošanas prasībām. Bez priekšpils nocietinājumiem ar trim torņiem, pili no sauszemes puses pilnīgi aizsedza vecais, stipri uz āru izvirzītais vārtu tornis un jaunais apaļais bateriju tornis, bet trešais, mazākais, pret Vankas upīti vērstais, pili sargāja ziemā, kad uzplūdinātā upe bija aizsalusi. Par pils aizsardzības spējām liecina arī tas, ka 1583. gadā, tā saucamajā Piltenes mantojuma karā, poļu karaspēks pili nespēja ieņemt. Kādi zaudējumi nodarīti pilij, nav zināms, iespējams, ka tad cietis tās Z stūris, jo ZA korpusa sākotnējā gala siena, kas vēlāk pārmūrēta visā augstumā, līdz mūsdienām nav saglabājusies.

Par priekšpils nojaukšanu pagaidām ir zināms, ka tas noticis U. Bēra laikā, kuram pils piederējusi līdz 1667. gadam. Drīz pēc tam pils pārvērsta par greznu muižnieku mītni ar plašām dzīvojamām un reprezentācijas telpām.

Galvenā ieeja pilī vedusi no pagalma galerijas DR korpusa vidū. Ieejas halli ar pils trešo stāvu savienojušas kāpnes. No halles varējis nokļūt arī plašajās piebūvēs pils ārpusē.

19. gadsimta 30. gados Eiropā par vadošo arhitektūras stilu kļūst eklektisms un celtņu arhitektoniski mākslinieciskajā apdarē sāk izmantot visu iepriekšējo laikmetu stilus. Šajā laikā pilī sāk saimniekot Ādolfs Verners Bērs, kurš nolemj to pilnīgi pārbūvēt. Pirms tam viņš bija daudz ceļojis un ilgi uzturējies Anglijā un Skotijā, tāpēc par būvdarbu vadītāju pieaicināja angļu arhitektu.

1827.gada zīmētajā zīmējumā var redzēt, ka pēc apjoma un formas atšķirīgas piebūves celtas bez vienota kopēja plāna, turklāt tās ar savu haotisko veidolu pilnīgi aizsedza pils sākotnēji vienkāršo un formā lakonisko kodolu.

Nobeidzot pils pārbūvi 1840. gadā, pagalmā vārtiem priekšā uzcēla jaunu piebūvi, kuras pirmo stāvu balstīja smagas mūra kolonnas. Jaunā piebūve, kurā iekārtoja ēdamistabu, aizsedza galveno ieeju DR korpusā, tāpēc to pārcēla uz vietu, kur tā atrodas arī tagad. Līdz ar to DR korpusā tika mainīts telpu iekšējais plānojums.

1905.gada revolūcijas laikā pili nodedzināja. No uguns daudzmaz paglābās tikai pirmā stāva un torņa velves. Atjaunošanas darbus uzsāka 1906.gadā. Iekštelpu atjaunošana ieilga līdz pat 1911.gadam, bet saimniecības pagalma izveidošana, fasāžu pārveidošana un pils labiekārtošana turpinājās līdz 1916.gadam. Kārtējo reizi mainīts pils plānojums, it īpaši DR korpusā. Otrajā un trešajā stāvā tur neviena šķērssiena vairs neatbalstās uz vecajām pirmā stāvā tur neviena šķērssiena vairs neatbalstās uz vecajām pirmā stāvā mūra nesošajām sienām. Šķērssiena, kas atdala tagadējo sarkano istabu no baltās zāles, balstās tieši uz velves cekulu, tāpēc velve ir stipri deformējusies, tā kā to nācās pastiprināt ar mūra stabiem. Visas tagadējās reprezentācijas telpas DR korpusa otrajā stāvā pēc 1905.gada ugunsgrēka ir iekārtotas pilnīgi no jauna.

Klausoties nostāstu par it kā nenomazgājamu asins traipu uz pašreizējās sarkanās istabas sienas un par kamīnu, kas esot uzcelts, lai traipu nosegtu, tas man tiešām likās patiess.

Leģendas

Ēdoles pils I

Sen gadus atpakaļ kāds barons nopircis Ēdoles novadu un uzbūvējis Ēdoles pili, bet nezinājis, kā pili nosaukt. Kādu dienu barons izjājis savu nopirkto novadu apskatīt. Atpakaļ jādams, viņš netālu no jaunbūvētās pils saticis kādu zemnieku, kurš sēdējis ceļmalā un ēdis olas. Barons prasījis, ko šis darot. “Es ēd oles!” zemnieks atteicis. Barons nav sapratis šo tāmenisko zemnieka izteicienu, bet paturējis viņu atmiņā. Beidzot viņš nosaucis pili par Ēdoles pili (Ēd-oles)

Ēdoles pils II

Ēdoles baronam bijuši divi dēli, un viņa ģimeni apkalpojusi kāda istabas meita, kura atvesta no vietējiem zemniekiem. Viens no dēliem sācis mīlināties ar istabeni, un tā noticējusi, ka viņš to precēs. Bet barons bijis pretī laulībām. Vēlāk pieviltā meita dziļā izmisumā glābiņu meklējusi pie Ēdoles raganām. Tās nobūrušas barona dēlu par akmeni, kuru vēl tagad varot redzēt Ēdoles pils parkā un uz kura pusnaktī sēžot noburtais dēls ar hūti galvā un skatoties uz ezera pusi.

Ēdoles pils III

Ēdoles pils atrodas Ēdoles ciemā. Par viņu ir šāds nostāsts. Kad pils esot taisīta, viņas mūrī esot iemūrēta jauna meita, vārdā Eda. No tā cēlies Ēdoles pils un pagasta nosaukums. Ēdoles pili pārvaldījusi kāda jauna baronese. Kādreiz rūķīši gribējuši taisīt kāzas. Un par zāles atslēgas iedošanu iedevuši baronesei zelta lāpstiņu. Kad baronese nomirusi, to iemūrējuši pils mūrī. Kādreiz divi mūrnieki gribējuši izkalt lāpstiņu. Viņi uzcēluši stalažas un sākuši meklēt lāpstiņu, bet stalažas kritušas, un abi nositušies.

Par Sibillu

Abi Ēdoles pilskunga mazdēli – Johans un Frīdrihs – iemīlējās Dundagas pilskunga meitā Sibillā. Viņi pilī uzsāka divkauju, kurā Johans nodūra savu brāli un ar viņa asinīm nošļakstīja zāles sienu. Slepkava centās nomazgāt asinis un apgalvoja, ka brālis miris no triekas. Johans apprecēja Sibillu. Kad viņš savai jaunajai sievai izrādīja pili, uz zāles sienas atkal koši krāsojās asins pleķis. Izrādījās, ka to nav iespējams nomazgāt – tā nu traipam priekšā nolika masīvu skapi un vēlāk traipa vietā izsita sienu un uzcēla kamīnu.
Johanu mocīja sirdsapziņas pārmetumi – pēc vieda sapņa, kurā viņam parādījies sirms vecītis, viņš lika uzcelt baznīcu un vēlējās tikt apbedīts zem tās sliekšņa. Šī vēlēšanās tika izpildīta un visi dievlūdzēji tagad kāpj viņam pāri.
Kamēr baznīca tika celta, Johanam bija miers no sirdsapziņas pārmetumiem. Kādu rītu viņš aizjājis medībās un Sibilla palikusi viena pati pilī vērpjot. Pie viņas pienācis mazs rūķītis un lūdzis atļauju pils lielajā zālē noturēt rūķīšu dzīres. Sibilla tam piekritusi. Tad rūķītis vēl lūdza, lai neviens pils iemītnieks viņus netraucē. Kad visi jau sen bija dziļā miegā, pilī pārradās Johans. Viņš izdzirdēja klusas, vilinošas skaņas un, ziņkāres dzīts, apstājās pie zāles durvīm un pa atslēgas caurumu ieskatījās iekšā. Zāle bijusi pilna ar rūķīšiem, kas tērpti baltos, mirdzošos apģērbos. Pa vidu ar spožu vainagu galvā dejojis rūķīšu karalis. Karalis pēkšņi paskatījies uz durvīm, atskanējis savāds troksnis un zāle satumsusi. Johans tad uzmetis mēteli plecos, sēdies zirgā un jājis prom no pils. Ēdoles Rūķīšu ozola zaros sēdējis rūķītis, un, tiklīdz Johans jājis garām ozola, rūķītis lēcis zemē. Zirgs iztrūcies un ar strauju lēcienu brāzies lejā pa krauju, nolauzdams kaklu gan sev, gan Johanam.
Tajā pašā naktī rūķītis iegājis pie Sibillas un uzdāvinājis viņai zelta vārpstiņu – tā vērpusi smalkus jo smalkus zelta diegus. Rūķītis pieteica, ka tā esot pils laime – lai glabājot cieši. Sibilla likusi vārpstu iemūrēt pils lielistabas mūrī, lai tā nekad nepazustu. Kad daudz vēlāk pēc Johana nozieguma, 1835.-1841.gadā Ēdoles barons Ādolfs Bērs un viņa sieva Evelīne likuši pili viscaur pamatīgi izlabot, asins traipa vietā sienas mūris tika izlauzts. Šajā vietā uztaisīja krāsni, lai uguns liesmas šķīstītu noziegumu. Tad divi arhitekti, kas pili pārbūvējuši, pēkšņi viens pēc otra nomiruši. Ļaudis melsa, ka sen nomirusī Sibilla esot arhitektus mirdinājusi, baidīdamās, ka tie neaiztiek zelta vārpstu mūrī. Beidzot pats barons vadījis pils labošanas darbus, rūpīgi izvairīdamies no vietas, kur vārpsta paslēpta – tad nelaime vairs nav notikusi. (Edgara Dubiņa ievākta tautas teika….)

Tautas teika

Senāk Ēdolē esot dzīvojis kāds ļoti bargs un iedomīgs muižkungs. Viņam bijis dēls, stalts jauneklis. Mācītāja meita, tikpat jauka un stalta, metusi acis uz šo jauno muižkungu. Kādā jaukā vasaras vakarā mācītāja meita peldējusies Ēdoles ezerā un savas virsdrēbes atstājusi ezera saliņā. Arī muižkunga dēls iekāpis laivā un aizairējis līdz saliņai. Bet to, ka mācītāja meita arī ezerā peldas un virsdrēbes atstājusi uz saliņas, viņš nav zinājis. Nu muižkunga dēls sācis izģērbties, jo arī viņš gribējis dienā saules staros dedzināto miesu atveldzēt ezera dzestrajā ūdenī. Tad piepeši kaut kas ūdenī noplukšķējis un virs ūdens pacēlies balts stāvs. Jaunais muižkungs ļoti izbijies, nokritis gar zemi, saļimis un pārvērties par akmeni, kādu vēl šobaltdien var redzēt mazajā Ēdoles ezera saliņā. Un, kas šo muižkungu no viņa akmens jūga gribot atsvabināt, tam divpadsmit gadu vecumā Jāņu naktī tas esot jānoskūpsta un jāapskrien saliņai trīs reizes apkārt.